Kam mums sievietes??

Kamdēļ Dieviņš mums izlauza ribu?
Atpakaļ,atpakaļ sev viņu gribu!!
Meklēju,ieskatos, skraidu un taustu,
Brunčus, bikšeles , krūšturus raustu..
Atdodiet ,sievietes , atdodiet viņu..
Ribu ar miesu , manu dzīves dziņu!

Nez kurā iesprausta ribiņa tā?
Mana visjaukā, vislabā, vismīļākā.
Ak cik mums grūti, ak cik mums slikti!
Meklējam , taustāmies, domājam pikti:
Īsto ribu, kā atrast, kur raut?
Nāksies sievietes muļķot un skaut.

Es tikai savu , savu tik gribu!
Savu vienīgo, dievīgo, krūškurvja ribu!
Taustos un sitos pliks kā pa nātrēm,
Pārklāts ar kodumiem, skrambām un vātīm.
Rokos kā vabole sūdu čupā,
Atmostos iekodies apaļā pupā..

Nevaru atrast vienīgi to
Ilgi un dedzīgi meklēto !!
Palīdziet, atdodiet, gribu tik savu,
Ne jau lūpas,miesu, dvēseli Tavu!
Vai tad jums gribās, lai vīrieši meklē,
Zemē un debesīs, ledū un peklē?!