Mana vientulība

autors: vanadziene [dzejoļi]

Tu apņem mani kā migla,
Kā siltā sedziņā ievīsti,
Tu auklē manu sāpi,
Un dzīves veiksmīgos ienīsti...

Tikai tie skumjie un vientuļie
Dvēseli izraud uz papīra,
Jo laimīga sirds taču neelso,
Tā pukst savā ritumā stabila.

Kā tukša istaba sagaidi,
Kad varēsi mani sasildīt,
Ar klusuma glāstu mierini,
Kad mēģinu atvairīt.

Maz pieprasīta, bet reāla
Tu seko kā ēna tik klusi,
Jo baidies, ka dzīvē man paveiksies-
Aiziešu uz citu pusi...

<< uz saturu

nākamais dzejolis no šī autora >>

Viedokļi par dzejoli
kodax	2007-09-18 10:35
Ak, nerātnā vientulība! Pieķērusies klāt ne pa jokam! Domāju, to nevajag barot! Tad sameklēs citas mājas... :)) Bet ja nopietni - man patika! Ļoti izjusts dzejolis!
klusaisMiileetaajs	2007-09-18 11:48
Švaki laikam Tev iet. Un sen jau tā?
Plaanpraatinjsh	2007-09-18 11:56
Kur nu Tu skriesi. Sēdi vien rāma -tā jau gaida gan kāds. Ja nu vienīgi klM pa kluso vai TS dzērumā.
GedertsPiebriedis	2007-09-18 14:17
Šis darbs neapšaubāmi apliecina, ka laime tomēr pastāv kā reāla būtne.
mistik	2007-09-18 19:51
Ļoti emocionāls un skaists! Visi no kaut kā baidās...!
asmele	2007-09-18 20:57
Mīlestība...Tā ir suns - par kaulu kājas laiza, bet paēdušu nepiecels ne pātaga,ne maize...
planeeta	2007-09-18 22:24
Mazliet garlaicīgs, abet vispār tīri nekas.:)

Komentēt šo dzejoli

Vēlies komentēt šo dzejoli?

Reģistrējies šeit!