Veltījums viņas pirmajiem dzejoļiem

Veltījums viņas pirmajiem dzejoļiem.


čau, mana mazā kniepa, adata un sāls,
tu piparotā bulciņa starp jogurtiem,
kas raksta skumjus dzejoļus par depre
un sīvo pasauli zem kurpēm aizdurvē,
es redzēju, tu šodien uzrakstīji mani,
pēc tam, kad, elektrību velkot virtuvē
kā garu matu džokondai pār pieri, ar
raini sakontaktējies un štepselēji mūzu -
es dzīvojot vien ceļu atmiņās, tu teic,
ar melnām kaijām vienu sili rokot,
un mācot tevi nenoticēt asarām,
uz savām rētām nepilināt jūru,
tu mazā kniepa, adata un bulciņa,
jau zvejnieki ķer upes neēsmotos āķos,
bet tava mugura tik tuvu banālam, vēl
grimst zem priedēm atstātajā laivas pēdā,
nu paskaties, nu taču paklusē kaut mirklīti,
vo, tieši šeit, kur lielas lietas bijušas
un būs, kur plēstie aizaug baltiem rētaudiem,
man ir tev dzejolis, un tev, un tev, un tev,
nē, pagaidi, tik vienādas un neskaitāmas,
kur kniepa, adata, kur pipari, man ir jums
visām dzejolis, bet piedodiet,
es esmu tikai viens un tāds, kā rakstījāt.