Manai meitai, ieraugot šo pasauli ...

No kurienes esi atnācis-
No nebūtības vai no manas dvēseles:
Vai esi mans pretmets,
Vai neizteiktais ES?

Divas sakļautas ziedlapiņas maigajā sejiņā-
Ar tām Tu gribi pasacīt,
Cik gan auksti šai pasaulē,
Un trauslie pirkstiņi,
Bezmērķīgi gaisu kuļošie,
Tie tiecas mani še sameklēt.

Kā pliķis pēcmoku svētlaimei
Ieskanas kliedziens Tavs,
Un es saprotu -
Tevī mīt vienreizējs, neatkārtojams "ES",
Manis patiesībā te nemaz nav...

Un tomēr es meklēju Tevī
Savu atspulgu,
To dzīvības stīgu,
Kuru, pārtrūkstot manai,
Tālāk nesīsi Tu.

No kurienes esi atnācis-
No nebūtības vai no manas dvēseles-
Mans pretmets,
Mans neizteiktais "ES"?...