Nejaušs dzejolis
nejaušs dzejolis

Iesaki dzejoli draugiem:

Piedošana

Man šķiet, ka reiz tas viss ir redzēts
Bet vai tādēļ tas kļuvis sliktāķs
Mēs nievājam to ko mīlam
Un tādēļ sāpinam tos, kuri mīl mūs
Ko iesāktu mēs bez piedošanas
Un mēles, lai to lūgtu
Mums jātic sev un citiem
Lai spētu noticēt pasaulei
Reiz visus mūs apņems miers
Kad nevēlēsimies mēs runāt
Vien klusējot - smaidīt..!
Viedokļi par dzejoli
 klusaisMiileetaajs  2007-09-11 22:59 
Pēdējo rindu vajag tādā redakcijā - "Vien klusējot - mīlēt!" :)))
 Plaanpraatinjsh  2007-09-11 23:10 
Tu nu gan esi baigā! Es savas mīļas nesāpinu.
 xresa  2007-09-11 23:46 
Jā, esmu nu gan es baigā...
 baltalapa  2007-09-12 08:16 
skaistas rindas
 GedertsPiebriedis  2007-09-12 08:47 
Dzejniece zaudējusi ticību sev un arī citiem dzejniekiem, bet viņa par to pārāk
neskumst.
Komentēt šo dzejoli
Vēlies komentēt šo dzejoli?