Nejaušs dzejolis
nejaušs dzejolis

Iesaki dzejoli draugiem:

Mīlestība

Aizver acis un pasaki, ko tu redzi, sajūti un dzirdi, kad tev pasaka vārdu mīlestība...
Es redzu..
tumši sarkanu, samtainu rozi
zilu akmentiņu, sudraba gredzenā
tumši zilas debesis, pilnas ar zvaigznēm
saulrietu pludmalē ar ilgu skūpstu
gaismu tuneļa galā
Es jūtu..
maigu vēju matos
siltu elpu uz kakla
Es dzirdu...
kādu saucam manu vārdu,
turot manu roku savēkā.
Viedokļi par dzejoli
 planeeta  2007-09-11 22:56 
Bla bla bla.
 klusaisMiileetaajs  2007-09-11 23:01 
Es tas biju, es! :)) Nedomā, ka PLP! :)
 mistik  2007-09-11 23:25 
Tas viss jau dikti smuki!
 xresa  2007-09-11 23:47 
Tad jau labi, ka tu tas biji.. :p
 Pozy  2007-09-12 08:21 
Man dikti patika tā gaisma tuneļa galā!!! :D
 GedertsPiebriedis  2007-09-12 08:52 
Darba autore jūsmo par tumšiem tuneļiem, kuru neesamības gadījumā, nevarētu izbaudīt
gaismu to abos galos. Tomēr visvairāk par visu viņai patīk mīlēties, kas ir gluži
dabiska parādība dažos sieviešu dzimtas indivīdos.
 Norberts21  2007-09-12 09:02 
Skaisti!Paldies!
 Burve77  2007-09-12 10:37 
man arī patika...
 xresa  2007-09-14 14:05 
prieks ka tiik :)
Komentēt šo dzejoli
Vēlies komentēt šo dzejoli?