Nejaušs dzejolis
nejaušs dzejolis

Iesaki dzejoli draugiem:

Es... neticu !!

Es neticu, ka zeme var trīcēt
Kā vējā dreb apšu lapa.
Es neticu, ka matos krīt sniegs
Un galvas sirmas mums tapa.

Es neticu, ka saule reiz dzisīs,
Kā izdeg ogle un skals.
Es neticu naktij uz mūžiem,
Ka pasaulei pienākt var gals.

Es neticu ticībai tādai,
Kas drebēt liek ticības vārdā.
Es neticu mūžīgām mokām,
Kas miesu un dvēseles ārda.

Es neticu, neticu ticībai šādai,
Jo dziļi ticīgs es esmu.
Ik katrā mums paslēpies Dievs
Kas balsta ar mūžības dvesmu.
Viedokļi par dzejoli
 asmele  2007-09-10 23:03 
Jā...Tava vājākā vieta ir nobeigums.Jāpiestrādā.Lai veicas!
 mistik  2007-09-10 23:43 
Visu cieņu Tavai sajūtai vienmēr justies kā Dieviņam!
Es bieži esmu brīnījusies,
kāpēc cilvēkiem vajadzēja radīt tik cietsirdīgu Dievu! (tas par Veco derību)
 klusaisMiileetaajs  2007-09-11 00:01 
Heliocentriskā domāšana vēl, ko? :))
 Usmastante  2007-09-11 18:33 
Labs dzejolis. Tu progresē.
Komentēt šo dzejoli
Vēlies komentēt šo dzejoli?