***

es paņemu prieka pātagu
un zveļu tā lai švīkst
lai arī pēc tam ilgi pārmestu
viss sliktais kas nepasacīts

aiz skapja lien īgnums un skumjas
un pukojas kā tā drīkst
kā peles tik mazas un dumjas
tikko dzirdami pīkst

uz lapas no dzīves izplēstas
tās liktenim sūdzību raksta
par manu uzvedību
tik vardarbīgu un prastu

varbūt ka liktenis
sūdzību uzklausīs
bet man tomēr piederēs
saulains un bezbēdīgs rīts