rupš
duriet naglas duriet
ar vienu jau nepietiek
dvēseli pienaglot sirdij
lai jūt, ka sāp..
truli
| Viedokļi par dzejoli |
| Bils |
2007-08-30 09:38 |
Es esmu nogrūsts zemē, dubļos
tālāk nav vairs kur
Es esmu izķēmots un locīts
no
visām malām nažus dur
es guļu, pat ne tā
es lodāju
tu mani pazemoji
jā
tu
Bet...lēni, lēni...kā aklais tumsā
Es ceļos uz ceļiem, pret sienu
Atkal...,
es sitienus nejūtu vairs tavus
Es piecēlies – tu brīnies...
Es kājās, paceltu es
galvu
Es redzu tevi, tavu noplukušo spalvu
Es redzu, maziņš tu un niecīgs un
apkārt gaiss tev ir pat smacīgs
Es eju, izeju caur tevi
Es izaugu caur
ciešanām
Tu spēkus negribēdams devi
|
| GedertsPiebriedis |
2007-08-30 09:38 |
Dzejniece labo malkas šķūnīti un nepietiek ar to, ka viņa sadurās ar naglām, bet viņa
vēl iesit sev ar āmuru pa pirkstiem. |
| Edgarsons |
2007-08-30 13:30 |
| Labāk pieskrūvēt, stingrāk turēsies |
| klusaisMiileetaajs |
2007-08-30 16:21 |
| Piekrītu Edgara dēlam. |
Komentēt šo dzejoli
Vēlies komentēt šo dzejoli?
|
|
Reģistrējies šeit!