mareka dzejolis

mani iedomu spārni debesīs zilās
tavs skatiens atkal manī vīlās
nespējot rast risinājumu acīs
tad jau manīs
kurš izturēs tālāk
kurš pateiks to skaļāk
un tu prasīsi: ko pateiks
un tev mani sargeņģeļi atteiks
nekad nevajag gaidīt īsto brīdi
jo tā tu vari garām palaist
sev svarīgāko laika sprīdi
un atkal palikt viens
kādam tas būs tikai smējiens
kādam nevērīgs mājiens
citam parādes gājiens
jo nekad nevar zināt
kā citi uz to reaģēs
vai viņiem sāpēs
vai tikai izlikšanās tā būs
kas satrauks visus jūs
to nevar zināt
to nevar pareģot un minēt
katram pašam jāiziet tam cauri
cauri savam atraidījumam
atlaist spārnus savam lidojumam
un nezināt kas ar tevi notiks
vai tev patiks
vai būs sirdī tikai naids
kas slēpsies tevī kā nevainīgs smaids
kas liks citiem par tevi skumt
un visas jūtas no sevis prom stumt
paliekot tikai nevērīgās atmiņās
mēs dzīvojam siržu mājiņās
kurās viss šķiet tik maigs
pat tavs sārtais nosalušais vaigs
pat tava aukstā sirds
sit tik karsti kā pirts
tu tikai iedzer alu
un gaidi salto ziemas galu
tu necenties man izpatikt
ne pieskarties, ne smaidīt likt
liekas, ka vienalga tev
es nevēlos vairs melot sev
jo katra diena paiet gaidot tevi
sasalstot vientulībā ar sevi