`Vakargals pēs dienasgala

Izkrita krēsliņai zelta graudiņi..
Izbira, ripoja pār mākoņmalu.
Nokrita zemē, pārvērtās snaudienā
Aizveda sapnītī tālu.
Zvaigznes kritušos pētīja drūmi,
Bakstija adatām zilām.
Nepūta vējelis, klusēja krūmi,
Sapņojot sapnīšus .. lillā.
Mēnestiņš sūtīja ezerā laivu,
Lai tā pār glīvenēm peld.
Auda tīklu ar sudraba saivu.
Cerēja: kādam tas ģeld.
Atskrēja Rietenis, sakūla putas..
Mēnesi mākoņos grūda.
Pamodās circeņi, žāvājās mutes,
Sapnīši aizdurvēs sprūda.
Celsimies kājiņās, uzvilksim zeķes..
Diena beigusies, nakte vēl nav!
Iedzersim kafiju, grauzīsim speķi
Vai tad jāguļas jau?
Uzsāksim tracīti, sitīsim bungas,
Kaimiņi gulēt, lai iet!
Sitīs pa durtiņām poliču rungas..
Mēs šos bekot sūtīsim skriet !