Zelta vientuļnieka gars

Pa pasauli klejoju viens,
ne jumta, ne santīma nav.
Drēbes vienas, tās pašas,
bet dārgākas mantas man nav.

Mīļas arī nošķiebušās kurpes,
kas augstiem kungiem lepni smej.
Ne man raizes, ne man dzīres,
lai bagātie par to lemj!

Eju mierā pa dzīvi,
tāds – vientuļš klejotājs.
Elpoju, dzīvoju brīvi,
Vienas dienas dzīvotājs.

Un nevajag man zelta kalnus,
man tā zelta gana.
Viss, kas mans, tas tikai mans –
zelta vientuļnieka gars...