Aiziet...

autors: Aneirida [dzejoļi]

Aiziet, aizmirst un neatgriezties,
No mīlas šīs, no šīs vasaras,
Un ilgi pēc manas aiziešanas
Vēl pļavās ziedēs dzegužasaras.

Trīs vārdi, lepni un nepielūdzami
Spītīgi acīs Tev raugās,
Vien laiks, ko es veltīju mīlestībai,
Manos atmiņu silos maldās.

Kas piedots, nepiedots, kas nīstams,
Lai rīt no rīta dzenis priedē kaļ.
Es šonakt atvados no Tevis,
Lai nekad neatgrieztos atpakaļ.

<< uz saturu

Viedokļi par dzejoli
sibemols1507	2007-07-30 23:38
Dažas frāzes tā kā dzirdētas, otrā pantiņā mazliet nav atskaņas , ja jau 1. un 3. ir, tad arī 2.vajadzēja, bet vispār neslikti, manuprāt.
mistik	2007-07-30 23:45
Katrs jau no kāda iespaidojas, bet skan smuki! Tas laiks atradīs savu vietu Tavos atmiņu silos...un ne to sliktāko :)
GedertsPiebriedis	2007-07-31 08:42
Lai arī dzenim, kurš skaļi klaudzina skujkokus, snaudošos tārpus dzenādams, ir pilnīgi vienalga, kādas puķes aug ne tikai dzejnieces, bet da jebkādās pļavās, dzejniece sacer dzejoli par pie un nepiedošanu, kā nenoteiktībās dēļ, kāds naktī dodas prom, galvu atpakaļ nepagriezis.
pagaliite	2007-07-31 11:51
Kamēr es aizvainojuma varā, Tev neiekļūt sirdī manā...
tavssargs	2007-07-31 12:28
Tur kokā noslēpies spiegu radists.

Komentēt šo dzejoli

Vēlies komentēt šo dzejoli?

Reģistrējies šeit!