Viņš bija pārdevis sauli

autors: Lichia [dzejoļi]

Šonakt es esmu nekas,
Ne vairāk kā melnās, saplēstās zeķes,
Nekas,
Tik maigs nekas,
Ka gremdēju pirkstus Tev matos tā,
Kā sāpēs Tu saraujies.

Šonakt esmu nekas un es lūdzos,
Lai ienāc.
Tik maigs nekas,
Ka atsakies
Un mani tas neskars,
Jo es taču esmu
Nekas.

Rīts nāks, spītīgs nāks rīts,
Pamodīsies,
Tev līdzās-
Nekas,
Auksts, izmisis nekas.

Vai Tu tā proti?
Vai proti noburt un pārvērsties?
Vai mani Tu kādreiz vēl bursi un krāsosi no jauna?

<< uz saturu

nākamais dzejolis no šī autora >>

Viedokļi par dzejoli
baltalapa	2007-07-29 21:53
bez liekiem vaardiem. labs...
mistik	2007-07-29 22:28
Interesanta burvestība!
kodax	2007-07-29 22:43
Labs!
planeeta	2007-07-29 23:29
Nepaķēra, kaut kā mani tie daudzie "nekas" negāja pie sirKc.:)
planeeta	2007-07-29 23:29
Nevis "mani" bet man.
tavssargs	2007-07-30 00:46
Uzraksti uz manu e-pasta adresi un parunāsim nopietni par šo ideju!
pagaliite	2007-07-30 00:48
kad esmu nekas neviens man nevar neko padarīt, es netraucēta varu kaimiņa dārzā burkānus šķīt:))
GedertsPiebriedis	2007-07-30 10:27
Autore sevi salīdzina ar kādu uzmaucanu apģērba gabalu, no kā izriet arī tālākā notikumu attīstība un vispārējā darba intriga, kas spēj aizraut ne vienu vien, ar bagatu iztēli apveltītu, lasītāju.

Komentēt šo dzejoli

Vēlies komentēt šo dzejoli?

Reģistrējies šeit!