Man sētā varžu dīķītis ir mazs

Reiz varžu dīķī glumā, sasmakušā
Kāds oli spēji svieda.
Uz visām debespusēm šķīda šaltis-
Ir sirdis lauztās, zudušās un zagtās,
Ir jūlijpuķes sadīgušās,
Kas dažam labam ir tik dārgas,
Ka jāapraksta vārsmās,
Ir strofas, pantmēri un zilbes -
Kā belziens,
Ka daži apstulba un bļāva-
Kvā kvā,
Kā var tā?
Kā var?
Viss noklusa pēc mirkļa jau
Un glumais ūdensspogulis
Jau atkal gludi debessvelvi
Atrādīja -
Bij vardītēm nu miers un prieks-
Prieks sirdīs sāpīgās un spārnos plēstos.
Kvā kvā!