Dzejoļi par mīlestību
Dzejoļi par pavasari
Dzejoļi par vasaru
Dzejoļi par rudeni
Dzejoļi par draudzību
Dzejoļi par jūru
Ziemassvētku dzejoļi
Dzejoļi par skolu
Dzejoļi par naudu
Dzejoļi par Latviju
Dzejoļi par ziemu
nejaušs dzejolis Iesaki dzejoli draugiem: |
Sals
Pie galda milzīga sēž mūžība vispilnīgākā. Un redz, ka melnais rudens salu mana, Kur ritmā varenā, kā ugunskuģim nākas, Vēl bezpalīdzīga skan zemes runāšana. Ir sīks un mazs tāds spēks un māka, Ka akmens gaišums vairs nav manāms. Kā negaiss dārd, ar kuru visums sākas, Pat saule nomodā, bet akluma ir gana. Ikvienu nonāvētu pelnos karstu naktī dara. Sals vienīgais, lai dimensija drūma būtu, Un saprātīgs kā klusums līdzinātu. Tik bargi vēji sastingst debess prāta gaismas starā, Bez elpas zibens dziest un niknam salam Ar monumentiem melniem zvaigznes pilda prātu. Un saulei mirstot, bezdibenis dun līdz galam.
Komentēt šo dzejoli
Vēlies komentēt šo dzejoli?
|
|