Pārdomas

Lalalalalā – acis augstu debesīs
Uz tām zvaigznēm, kas spīd.
Viņš teica, ka man tās atnesīs
Ja ne šodien, tad noteikti rīt.

Lalalalalā – melot viņš neprotot,
Uzticību augstu novērtē.
Daudzus darbus pieprotot
Un, cik jauki – nesmēķē!

Lalalalalā...
Dzīve jāņemot ir brīvi,
Dzirdēti ir tādi mīti...

Kā suns sevi pieradināt ļaušu,
Tad pieglaudīšos liegi.
Bet par Baigo sevi saukšu,
Tev līdzās būs indīgi smiekli,
Klusēšu, kad iekšēji bļaušu,
Ja melot Tev būs kļuvis viegli...

Ai, kurš tad dzīvo krietni?...
Kam tas noder lieti?..

Neviens un nevienam!
Itkā jādzīvo ir priekam...
Nu, tad pudeli liekam,
Stulbās jūtas sienam?

Par labiņiem sevi saucam,
Cenšamies atrast sevi,
Kad citu dzīves jaucam.
Tik Tevi, tevi, tevi...
Ei, kur skreji?...

Lalalalalā – acis augstu debesīs
Pie tām cerību zvaigznēm.
Nu, nenesīs, nenesīs!

Lai neuztrauc nicīgi skati,
Nu lūpām nepazūd smaida,
Palikšu vien pati...
Un nedaudz baiga...