sajūtu elpa

Rīgas – tā mana sajūtu elpa
Netīras sienas dzeltenos svārkos
Zem bruģa akmeņiem vēsture elso
Jaunietis smēķē un ber tai uz galvas
Izber un pieber šos reklāmas stendus
Tajos nu vietas vairs nav it ne maz
Kopš plakāts pie sienas mums karājas
Vai viņas netīrās noberztās kājas
Nu asiņu peļķēs mirkt iespētu
Pie viņas trotuāra mala krīt ceļos
Un lūdz lai dzīvību atņemu
Pie pilsētas vārtiem miroņu galvas
Kā bruģis tiek liktas par pamatu
Lai citi ar kājām un pakaviem – riepām
Pa ļaužu galvām reiz bradātu
Bet nostūrī klusumā melna kur siena
Un durvīm priekšā aizlikts ir stabs
Pie pavērta loga kāds sēž vēl un smēķē
Un tā vien liekas ka izrakts tiek kaps
Turpat – zem loga ko iegrožo sienas
Kas abpus grūžas virsū kā karš
No augšas to uzmana kaimiņu acis
Bet lejā – uz ielas – atkal ir maršs
Un atkal kājas min uz šīm galvām
Ko kādreiz cirtis ir naidnieka gars
Un atkal zem loga krājas šie smēķi
Un liekas nekad tam nepienāks gals
Vārna no rokām izrauj man maizi
Un bariņš kaķu patrenkā to
Suns – kas tikko pārgrauzis saiti
Bet – cilvēks – pēdējais piesmej to
Visapkārt sajūtu miglotus dūmus
Un balsis smagas kas tajos smok
Visapkārt ļaužu daudz kas še maldās
Bet patiesībā neviena te nav
Jel pasaki priekšā cik daudz redzēt dots
Jel atver acis kas neredz neko
Un lūdzama pacel augšup šo vāku
Kas dzīvo no mirušā pasargāt prot
Pa mirušām ielām kur vējš smiltis nes
Kur dzērāji pudeles dauza un brēc
Mēs devāmies mājup tik agri no rīta
Ka agrāk tas būtu vēl pērnajais gads
Es tiešām nezinu kurp dodas šī būtne
Kam mugurā šobrīd nav itin nekas
Man šķiet tā Ģertrūde bija no Rīgas
Kam termiņš baznīcā ievelkas
Un laternu spuldzes to izgaismot prata
Tikpat cik prata to vīriešu skats
Vien tādēļ šo kailās jaunavas smaidu
Saskatīt spēju tikai viens pats



P.S. dikti vecs gabals - esiet žēlīgi.