Filozofija

Ai kāda spēlmane ar jūtām!
Tikko izspēlēja vienu spēli.
Redzot to gaisa bu4u sūtām
Un to izbāzto rozā mēli-
Tā vien liekas, ka spēlējas,
Bet tā tik pasmejas un piemiedz,
Un pie sienas ar savu dvašu piežmiedz.
Ai kāda spēlmane!Tā ķircina, pakļauj un valda.
Bet iekšiene tai maiga un salda.
Tā vien iegūt gribas...
Ka sirds ātrāk sitas.
Bet tā patur, pasmaida un palaiž.
Bet tu kā akls un bezspēcīgs, ievainojams.
Kas sievietes padara tik stipras?
Tās nav trīs lietas labas.
Viņa ir gracioza, patstāvīga un viņa pati.
Tas pievelk, jo viņa pauž nē.
Bet kāpēc nē pievelk?
Jo tas dzīvi padara košu, tas ļauj sevi apzināt.
Un kur tad beidzās poēzija? Tā nebeidzas, jo nekad nebeigsies milestība,
Bet kas ir mīlestība?
To katrs atrod pēc saviem ieskatiem, kā pašam izdevīgāk, jo katrs mēs esam aprēķinātājs, egoists, patmīlis, spītnieks, kam rūp, ko citi padomās par viņu, jo melo tas, kas saka, ka nerūp, jo pasakot, ka nerūp, viņš JAU gribēja tavās acīs paspīdēt kā neatkaŗiga persona, bet neatkarīgs būsi tikai tad, kad būsi viens uz šīs pasaules. Var filozofēt ilgi, bet vai tam ir jēga? Ar šo garadarbu mēs arī kādam ko gribam pierādīt, jo tikpat labi tava dzeja var gulēt tavā atvilktnē, kur neviens to nelasītu, bet tomēr tev ir svarīgi, lai tevi novērtētu, lai tavam garadarbam būtu vairāk komentāru utt. Lai jau veicas.