Oda rūpnīcu mūriem II

Dārgais! Gribu, lai vēlreiz mani turp ved!
Turp, kur logu rāmji vējā klab un grab,
Kur pagājības darbu rēgi staigā,
Kur laiks kā ziedi ledū stāv,
Kur līmeņos dažādos dūmeņi kā sargi stāv pār mums,
Kur logi aklie naktī, dārgakmeņi gaismas krāšņie,
Kad no jumtiem lejup ielā skats mums krīt.

Es gribu!
Vasarā un sniegā vēlreiz
Tur vīnu dzert un svinēt,
tīt laiku atpakaļ, ar tevi tikties tur un likt tam stāties,
Likt burvību, lai sienas šīs uz mūžu paliek,
Laiks nevīst.
Dārgais! Tin laiku atpakaļ, griez kadrus laukā,
lai tiekam atkal turp,
kur netur mūs nekas.
Turp visi ceļi ved un galā tiekas-
Uz rūpnīcu, uz rūpnīcu,
Kur sienas, mūri, mūsu vārdi ieskrāpētie-
Forever, forever
Nevermore, nevermore.