Viņš un viņa (III daļa)

Esi tu mežā, raganas būdā, meita viņas tevi vedusi te,
Bet rīts tik sācies, skat, liktenis tavs griež, rau tur un še!
Jaunais princis šaubīgi, pēkšņi, kā ciešanas aizmirsdams skatās,
Meitene, viņa acu priekšā, jauna stāv durvīs platās.
Šī meitene šai tumšajā nostūrī pēc saules skaistuma vērojas,
Vēl neattapušā puiša skatiens maigi un cieši viņā lūkojas.
Tikai mazs brīdis un viņa sirds brūces jau dzijušas, nebūtībā,
Pretēji jūtas pašas ar kā viņam, ieslīgst abi burvībā.
Vēl tuvāk soli pretī liek neprāta dzirkstī šai,
Un maigi, liesmām baidoties, skar viņš lūpas tai.
Kā salūts krāsains aizšalca uz visām pusēm šai skūpstā,
Un atpakaļ ātrumā brāž, atsities caur drošā stiklā.
Puiša vaigu asara skāra, kaut skumjas tur vairs nedzīvo,
Tā mazlietiņ laimes, mīla pret viņu, tā mīlu atbrīvo.
Pēc laika maza, ticiet vai nē, bet solīja tie laimi mūžīgu,
Kļuva princis glābējas rokās par bērnu mierīgu.
- Tik nesteidzies, - teic vīra balss no kakta tumšā,
- Ja atnācis es, tad gaidi, kas vēl priekšā.
Nē, beigas šīs vēl ticat, nav nebūt,
Gaida liktens priekšā, kad cilvēce jūt.
Ir šai stāstā viņš un viņa, tie kas mīlu nes te,
Ragana, ne labais tēls, ka saku, ne.
Un pūķis, pils burvestība pret karali labo, tiesa tas,
Bet tālāk stāstā šai notiek, atbildēt kas?
Bija diena pagājusi, klāt jau nakts ir otra,
Mīlā sastaptajiem dzīve jautra...
Guļ nu puisis viens istabā, kur piecēlās,
Viņa atgriezīsies vakarā, tā apsolās.
Cik gan drūms bez viņas skata paliek,
Te tik ar smaidu viņas pietiek.
- No atbildes vairs nevairies, - saka puisis,
Kurš būdā šeit nav viens viesis.
- Kas esi tu, un kādēļ tik man redzēt tevi ļauts?
- Iegaumē reiz, kas ir bļauts.
Vīrs savādais tad turpina: - Es sāpju tēls, kas tieši tavs,
- Tev laime, prieks, man sāpes - kopā mēs esam savs.
Bet mirklī šajā ietraucas, meitene pie puiša klāt,
- Nav lemts šeit tev palikt, nevajag te nākt,
Ir zināms man, ka māte mana, burvestības lika lietā,
Burvestības noņemt var, liekot tevi vietā.
Pils, kas tava, tēvs turklāt, kas pretī stājās,
Noburti, nu ej, lai labi klājās.
Redz puisis acīs viņas sāpes, nespēj prom viņš skriet,
- Nāc līdzi, rītā agri steigšus sāksim iet.
Meita ilgi nedomā, liktens viņš ir viņas,
Skūpstot pazust solās te bez miņas.
Bet abi slīgstot nu jau miegā nemana, kas klausījās,
Māte, ragana kas ļaunā, ziņās šajās sabijās.
Burvju vārdus sakot, meitu rauj sev līdz,
Puisis ir jau miegā, t