Idille

Atkal prasti izmestais smēķis,
Pelnu traukā, kur guļam mēs visi.
Japānas ražotu mēslu brāķis,
Izšķaidīt iekšas ar pilnstobra bisi.
Vienmēr sķērslis ceļam, ko lienam,
Bezmērķīgs spēks, ko velti šķiest.
Kad atkal rīts pamostas vienam,
Sāpīgs tukšums, pilnīgi ciest.
Neticēt nekam, it īpaši sev,
Kā prusaks nīksti neīsti maucīgs.
Kas lika cieši piekļauties tev?
Vai varu būt tev vienīgs?
Es domāju par tevi,
Tu neesi man ar sevi...