Parasti

autors: Lichia [dzejoļi]

Mums zog mūsu jumtus, dūmeņus, kas ēnu sniedz,
takas, kur klusi staigājām sapņus.
Bet apziņu nezagt!

Lūdzu, uzziedēsim citos logos un mūros!
Dzersim un priecāsimies, atminēsimies, svinēsim!
Iemūžināsim viņu atmiņās un dziesmās.
Par spīti visam un visiem.
Viņa bija mūsu un būs.

līdz zeme klusi eksplodēs un raudās, kad mēs lidosim prom roku rokā.

<< uz saturu

nākamais dzejolis no šī autora >>

Viedokļi par dzejoli
GedertsPiebriedis	2007-06-11 18:21
Jaunā dzejniece kārtējo reizi cenšas sasmīdināt lasītāju un jāsaka - tas viņai izdodas! :)) Atvainojos.
Riitaausma	2007-06-11 18:51
Zagļi visapkārt:))))
planeeta	2007-06-11 20:34
"Mums zog mūsu jumtus" - tā jau man šodien likās!:)))))) Man patika, patiešām, es nemeloju.;)))
mistik	2007-06-11 21:25
Jā, ja nozog jumtu, tas patiešām ir traģiski! :)
t_Pauliine	2007-06-11 23:14
kaut kas gaiši skumjš...
klusaisMiileetaajs	2007-06-11 23:18
Viis tiek privatizēts. kāda tur zagšana? :))
Neatliekama_Rakete	2007-06-12 11:02
Kaut ko tomēr viscaur prasās izmainīt, jo šobrīd tā īsti neķer. Mazliet laikam asākas kontūras prasās - lūk kas.

Komentēt šo dzejoli

Vēlies komentēt šo dzejoli?

Reģistrējies šeit!