dzejolis par algas dienu

Tik un tā jau ir dienas,
kad jūra pieder man vienai -
vējiem un viļņiem tad vaļa,
un arī par mani nevienam nav daļas ...
Pat ja vijolēm stīgas sen driskās,
spēlē še simfoniskais -
improvizē brīvi slotiņas, šķīvji,
ja vēl vesels kāds alts -
visapkārt viss šalc, šalc, šalc ...
Es klausos. Ilgi.
Kamēr ziedēt sāk smilgas,
kamēr zaļot sāk grīslis ...
Un vairs nejūtos kā pīslis,
samīts un viens -
kā starp brāļiem ciltī,
kas sevi dēvē par homo sapiens.
Jo man pieder šis krasts bez bojām,
un man ļauts ļauties emocijām it visām:
varu (pa) smieties
(par jefiņu, kurš kļūst sarkans kā tītars
un kam ēdas, kad saku viņam:
"Tu taču, draugs, mēdies, vīterodams,
ka par dzīvi jādomā tikai pozitīvi,
tad, kad pats blēdies."),
varu (pa) raudāt (kāpai pie pleca
par to, ka mēs abas jau tik vecas),
varu ar vilni iet skrieties,
ar putniem dejot,
kaut vai dzejot -
kaut ik pārdienu
iet spēlēties smiltīs ar vārdiem.
Un, zvēru, ne zeme, ne debess,
ne putni, ne zvēri neteic,
ka es še, starp viņiem, neiederos.
( Bet tu, jefiņ, peries, peries ...).