Gulbīšu dejā nekļūsim sentimentāli!

Burts, burti...vārds, vārdi...
Ko tu man tagad te stāsti?
No burciņas stikla tu veido man gulbi,
Ar noliektu galvu pusmetru uz priekšu,
Un skatos kā traks, kas tur ir iekšā,
Un redzu tur kliedz, nē dzirdu, ka kliedz,
Manu vārdu, nē ciparus uzskrāpētus uz pieres.
Ko tu tur dari?
Es vēlos prasīt un protams tagad es prasu: „Kas ir?”
Tu aizripo prom līdz tai zāles malai
Un apskaties KĀ tur ir!?
Vai varam tur gulēt?
Zem gulbja spārna,
Kas darīts no stikla un apvilkts ar tīklu!
Un skatīties tālu, vai nebrauc vēl pakaļ mans Dievs.
Un ko tad mēs redzam!?
Tukšumu. Nelaimi. Nebrauc. Neviens.
Un tad tu sāc raudāt, un asaras pil uz šķērēm,
Ko dūri gulbim.
Bet man ir vienalga!
Lai nebrauc pie Velna!
Lai nebrauc nekad uz šejieni Dievs!
Pietiks sentimentalitātes,
Pietiks kaut vai palikšu viens!
Un burciņa maza ar gulbja spārniem,
Lidos pret sienu,
Tik nobirs spalvas baltas uz zemes.
Un tad paņemšu es to ruporu
Un kliegšu ciparus skrāpētus gulbī!
Paliks tik cipars viens un tad
Es iegulšos baltajās dūnās,
Lai mīkstāk un siltāk man būtu!