Tik vien?

Uz zobena palika sveša dzelzs garša -
naidnieka asinis.
Bet tavās acīs uguns,
tavās acīs naids,
viņējās - laime,
un smaids, kas rotā
gandrīz katra miroņa seju. Ne tagad.

Skatos. Tik vēroju -
kāds nenozīmīgs stabs
un neviens vairs nezin
teikt precīzu laiku,
cik stāvu še.
Bet tavās acīs viss,
tavās acīs mans sastingums,
mana kaisle,
tur atslēga,
kas attaisa durvis. Uz mani.

Tik lēni slīdēt pāri,
tik vien ar pirkstu galiem,
ar lūpu virsmu,
maigi, bez pieskārieniem,
meklēt to arī citu acīs.
Tik vien kā
uzvarētājas un ienaidnieces instinkts.