pavasara skurbumā

(veltījums Dz.Ozolam)

tev - kas aiziet, es dodu
azotē līdz savu sirdi.
tev es nedrīkstu pateikt
ka dvēsele pazuda mirklī
kad skatienu savu tu sviedi
ar maigumu pret manām lūpām.
un smaidā tavā es grimu
kā rāmā sulainā jurā
tavu gaišumu tvēru
caur māņu miglai
jo pie tevis man viegli
ir atdoties mīlestībai
bet tev pie sirds mīt cita
mīļotās gaismas ēna
un man atliek vien cerēt
ka pamanot azotē sirdi
atdosi vējiem lai aiznes
atstāj uz mākoņa malas...