Nesaprasts dzejolis

autors: suzukii [dzejoļi]

Jūra trakojoša, saule zeltaina, vējš maigs..
Baltās putu bangas pār mūsu galvām krīt.
Tu satver mani un kopā mēs krītam-
Zem ūdens mēs esam drošībā..
Tavas brūnās acis-lūkojās tik dziļi,
Tu zini, ka tāds vienīgais man biji.
Ar vārdiem, lūpām spēlējies ar mani,
Bet tā augstā siena starp mums..
Tā prātu un vārdus jauc man
Tu zini, arī es zinu.. klusējam..abi..
Tām saldām atmiņām, sajūtām jāpaliek,
Bet palika tikai rūgtums..tad slāpes..

<< uz saturu

Viedokļi par dzejoli
klusaisMiileetaajs	2007-05-14 00:11
Tu laika biji peldēties kopā ar Plānprātiņu, ko? :))
GedertsPiebriedis	2007-05-14 13:40
Darbs vēsta par to, ka, pat ūdenī esot, dažreiz var slāpt. Atcerējos vienu lāstu - kaut tu slīkdams dzert prasītu! Atvainojos, jo tas nav domāts nevienam personīgi.
mistik	2007-05-14 21:38
Es nesaprotu kāpēc zem ūdens ir drošība...
suzukii	2007-05-15 00:06
no mākslas neko nesaprotat? :D tur ir runa par konkrētu cilvēku, konkrētā laikā, kad pazaudē to rūgtums, bet vēlāk slāpes=ilgas =)
Burve77	2007-06-27 11:19
Brīnumaina noskaņa...

Komentēt šo dzejoli

Vēlies komentēt šo dzejoli?

Reģistrējies šeit!