...pienaax laix...

Dažreiz gribas iet talāk, lai warētu paspēt wisu pārdomāt.
Pienāk laiks, kad neko nesaproti un nezini, kā ir patiesībā.
Lai cik grūti būtu ir jāiet uz priekšu un jāsmaida, kaut mutē kumoss rūgts un sirsniņa sāp un ilgojas...
Šodien wiss tik pelēks un drūms, bezspēks un negriba, gribas wien apsēsties un paraudāt mazliet, domas kawējas tik tālu un prom no tām nekur negribas iet!
Šodien laiks tam nesanāks, bet gan jau kādu dienu...
Jātaupa spēks nākošajām darba dienām un jāseņem sewi rokās...
Jūtos vientuļi un skumīgi, cik jauki būtu, ja man būtu plecs uz kura atgulties un rokas, kas mani mīļi no wisas sirds apskautu...pienāks laiks!!!