Toreiz Raunā...

Tie vārdi, vārdi,
kas neapdomīgi pateikti,
var tik ļoti,ļoti sāpēt...
Kā lai dzīvo cilvēks,
kuram tā vien liekas,ka dzīvē
itin nekas nav ticības(varbūt uzticības)vērts?
Un- domājot tā,rūgta un vientulīga paiet
katra nākamā diena, mēnesis,
un redzi-atkal gadi
sveču liesmiņā atvadas māj...
Uzdod sev jautājumus un -
maldies,atbildi meklējot...
Bet vai šajos maldu ceļos
kaut ko zaudēt nepamanies?
Tik dažiem ir tā retā dāvana:
kaut sists, bet tici,
kaut nodots-atkal uzticies no jauna;
tikai tā nākotnei ir cerība.
Dzīve ir dāvana:
satiktie cilvēki mums netiek doti
bez augstākas varas aprēķina-
tikai kāds ir Visvarenā nodoms?
Un kāpēc tas viss tik ļoti,ļoti sāp???
Joprojām...