Monologs Dr. Kluģa kabinetā

Labdieniņ, daktera kungs, vai drīkstu
Ienākt jūsu kabinetā un parunāt
Nesūdzēšos es par kotleti sīkstu
Tāpat nav jau zobu, ar ko to sakošļāt

Paldiesiņ, daktera kungs, ka uzklausāt
Stāstu par dvēseles stāvokli manu
Nav jau arī mājās man ar ko parunāt
Ja nu vienīgi reizēm ar sētnieci Maņu

Bet dvēseles stāvoklis, ziniet, man bēdīgs
Tāda nospiesta oma un caureja bieži
Laikam jau horoskops nav pārāk vēlīgs
Jo gadi un santīmi aizskrien kā brieži

Bet, daktera kungs, tās nav viengās bēdas
Tā liekas, ka nobūris mani kāds burvis
Tauta tramvajā grūstās un kasiere mēdās
Nāk kaimiņu runcis un apčurā durvis

Nu, nieks par to kaķi, gan suns viņu plēsīs
Un kasiere tumsā gan nolauzīs sprandu
Patiesi, nav dzīvīte viegla ne Rīgā, Ne Cēsīs
Es asaras slauku ar aizkara skrandu...

Mans mīļotais kāmītis noslīka salātu bļodā
Un negrib radio skanēt vairs lāgā
Tas aizvakar iekrita tualetes podā
Un miljons kodes dzīvo kažoka krāgā

Tad kādas man zālītes, daktera kungs, dosiet
Kas dvēseli izārstē rāvienā vienā
Un priecīgas domas par dzīvi man rosiet
Manā simtupirmajā dzimšanas dienā

Tad nu gan visu labiņu teikšu jums, dakter
Klau, tur taurē mans šoferis Kārlis
Šodien jau jūtos es labāk kā vakar
Un apakšā parakstos - Tautietis Knābis