...

Kaut kur bezjēgā
dzenu sevi skriet,
Skriet, skriet...
Mainīties...
Tik neapstāties...
Tik nepakrist...
Tik nepagurt...

Spiež zābaciņš vecais
smadzenēs spiež
atkal un atkal
skrienu uz apli
pa to pašu, ko vakar -
aizvakar...
Rudens nogurums
spiež pie zemes...
bet jāskrien, jāskrien...

Man tikai gribas
klusi paraudāt,
Iegremdēt savu
sakarsušo ķermeni
vēsā ezera ūdenī,
aizvērt kaut
uz mirkli acis.
Un tad?
tad jau atkal var skriet...