Patrīcijas lakats II

Tavai Patrīcijai bija balta āda,
bija mati bija smalki, smaržīgi un maigi,
acis dziļas, dziļas- akači pārmelni.
Bet nu tā prom.

Tev viņas lakats atstātais par dzīvi dārgāks-
Es redzu kā to svēti tu brīžos brīvos,
Kā smalko smaržu paod, atceries
Un smaga nopūta pār tavu lūpu slieksni kāpj,
Es redzu.

Kā otu smalkāko pār sidrabsniega klāto molbertu tu laid
Un klusi vaidi par seju nepabeigto-
Tā aizgājusi.
blāvs mets no portreta vien nīkst.

Un man tas apnicis līdz mielēm-
Šī vecā šķirstu smaka, šie putekļi un pagājība,
Ko tu man savā namā neļauj slaucīt,
Šis drūmais portrets, nepabeigts ar caururbjošām acīm,
Šī sprādze sudraba, ko viņas smalkai locītavai kali.
Ir apnicis.

Lai kodes saēd viņas slēgto buduāru!
Lai kāpuri un tārpi kārbās, tērpos, skapjos lien!
Lai sabrūk drūmā nama sienas
Un tu no tā caur drupām iznāc viens.