Viņam vienmēr nepatika viņas svešā seja

Viņam vienmēr nepatika viņas svešā seja
Uz ballēm ejot.
Bet ko gan citu var valkāt, mans draugs,
Svešos ļaudīs ejot?

Viņam netikās viņas vēsā balss, bet ko gan citu var sacīt,
Mans draugs,
Atbildot ledustroņa cienīgam saltumam tavam?

Viņš niknojās, kad savas gleznas tā tuvējā ciemā
Gribēja pārdot.
Bet kur gan citur kārt tās, mans draugs, ja pat par kailu velti
Tu neņem?

Viņš viņu bērnu seju pantos tiecās
Citu seju pēdas manīt.
Līdz neizturēja,
Lūza viņš.

Viņš viņu noraidīja.
Prom dzina tumsā.

Es svešo seju nezināju, kas man pēc gadiem lika tumsā zust. Es gāju. Nesalds šis nogurums!