tās nekad nevīst

aizveru acis
bērnības puķes tajās
katra atkal iekrīt man saujā
un mīļi sarunājas

rudzpuķe zilā kleitā
tai blakus
maurkumele
pieplakusi pie takas

mežs nosēts maijpuķu baltām skarām
kad eju domās tam garām

pļavā garkājes gundegas
nokrāsojušās oranži dzeltenas
sviesta puķes!
nu taisni kā lieldienas

hiacinte nestāv ne tuvu
indigo dzegužpuķei
kas nozied ēčmalā

baltrozraibā kaķpēdiņa
tik mīksta kā sūniņa

pie dzeloņdrāts lēnā vējā
trīs violets ziedu zvans
ar savu vāro trauslumu
pārņēmis mani

grāvmalē vīgrieze put
smarža kūp acīmredzami salda
tik - ka reibstu
te sēžot pie galda

smilga,kalme
baltais un sarkanais āboliņš
cūkausis,pienene
piepildīts rasaspodiņš

margrieta daža vēl zīlēšanai
un visas ir mūžīgai mīlēšanai

tās visas tik ilgi glabāju sevī
tās nekad nevīst