g. analoģijas

Pils ziemeļu spārna zālē
Marmora plāksnes šķeļas lēnām.
Tur vidū vientulīgi sēdēja viņa,
pār čella stīgām
Lēni un sāpīgi
lociņu vilka.
Pils ziemeļu spārna zālē,
Kur zāle plaukst lēnām
Skaņa kā sērdienīgs bērns
Sēri un žēlīgi čīkst
Viņa vēl tikai mācījās,
Velkot lociņu pār stīgām.
Tur viņa arvien sēdēja,
Pils ziemeļu spārna zālē,
Aukstumā dzeldīgā,
Velkot lociņu pār stīgām
Līdz bija ārsts jau teicis diagnozi:
Vēzis!
Bet viņa vēl sēdēja,
Mati kā balta straume pār pleciem pludoja,
Gaudoja vējš,
Pa logiem bez stikliem lidoja
Sniegs, varbūt papeļu pūkas,
Nav zināms.
Lai plāksnes šķeļas,
Lai vējš!
Viņa vienalga tur sēž,
Mēģina mācīties,
Mūzika žēli īd
Pils ziemeļu spārna zālē
Nespīd diena
Sarkanā zvaigznē.