mehāniskās klavieres

tik tukšu pilsētu es sapnī pametu
tik drūmi pelēku bez saules un bez ļaudīm
kur mēmi asfalti bij ilgi ejami
gar veciem laukumiem ar tirgus galdiem

pār sausiem klajumiem pie ceļa iznācu
tas priekšā noklājās kā jautājuma zīme
pat kalnā uzskrēju lai tālē redzētu
cik saulē sārti namu jumti spīd

ceļš priekšā tīrs uz jauno vietiņu
uz kuru debespusi zinu doties
vai panāks braucējs kāds un blakus sēdinās
vai tikai paši garām vizinoties

man jātiek tur kur visss tiks piepildīts
kur cerība un sapnis īstenosies
un citas iespējas būs rokām tveramas
vairs nenoticēšu ka neizdosies


bez saules un bez ļaudīm
kur mēmi asfalti
bij ilgi ejami
gar veciem laukumiem
ar tirgus galdiem

pār sausiem klajumiem
pie ceļa iznācu