Aizrautība

autors: Janis2 [dzejoļi]

Es Tevi uz rokām nestu
Kā stikla pavedienā trīsošu staru,
Alkstu izmirdzēt
To Sauli no Tavām acīm,
To Mēnesi no Tavām lūpām,
Tās Zvaigznes no Taviem matiem!
Viss Debesu Melnums mirdz,
Jo tajā Tu slēpies
Pati kā tumsas bezgalība...

<< uz saturu

Viedokļi par dzejoli
ajinire	2007-02-27 10:48
Tāds tradicionālāks jau...
planeeta	2007-02-27 11:57
Nu, jā.
Neatliekama_Rakete	2007-02-27 13:26
Jā nu te ir parļieku liela pārcentība. Man ir sajūta, ka sākums ir bijis, tad vidū sabāzts standarta pildījums (jo tā vienkārši būtu korektāk un iespējams nekas prātīgs galvā nebija) un tad sekotu it kā beigas, kuras varētu pieņemt, ka ir no sirds un no rajona. Bet tas vidus drūmi atdalās kā svešķermenis.
GedertsPiebriedis	2007-02-27 14:45
Šīs rindas vairāk piederētos mūsu dzejniekam astronomam, bet šis darbs, manuprāt, rosina lasītāju vairāk pievērsties debesu ķermeņu izpētei,
mistik	2007-02-27 17:36
Man tā debesu ķermeņu izpēte asociējas ar kastroļu graboņu un Antiņu no stikla kalna...

Komentēt šo dzejoli

Vēlies komentēt šo dzejoli?

Reģistrējies šeit!