Šinī Pasaulē.
Man zvanīja pie durvīm.
Es tās atvēru un ieraudzīju,
Kā uz ceļiem nometies manā priekšā, zvanīja piedošanu, kāds baznīcas zvans.
Un tā es stavēju gluži kails savās domās, un domāju:
Kur paliek visas sāpes,
Kad zvana pie durvīm Baznīcas zvans
Viedokļi par dzejoli |
Neatliekama_Rakete |
2007-02-20 11:55 |
Vai tas ir teksts vai tomēr dzeja? Teksts gan. Nu tā, prasās redzēt pilnformātu, to stāstu, noveli vai romānu vai kas tur domāts. Tagad citādi ir grūti pateikt. |
t_Pauliine |
2007-02-20 12:45 |
nez, ko tas cilvēks ir tik ļoti sagrēkojis...? |
Menesnica |
2007-02-20 13:31 |
Tas ir brīdinājums!Kaulainā drīz Tev pakaļ nāks:))) |
Donnainessa |
2007-02-20 13:41 |
ļoti labi-dvēselei šī šķīstītava ir vajadzīga....,kāds miers,viss palicis aiz muguras....,jauna dzīve sākas.....-galvu augšā un uz priekšu:)) |
planeeta |
2007-02-20 14:08 |
Menesnica, tu māki iedrošināt!:))))
Hmm, man liekas itin interesants.:)) |
Menesnica |
2007-02-20 14:12 |
Jā, Planētiņ, drošiem pieder pasaule:)))) |
GedertsPiebriedis |
2007-02-20 17:43 |
Autors savā darbā uzskatāmi apraksta Meteņu svinēšanu. Nevajag baidīties, jo ļaužu masku izvēle dažreiz neatbilst vēlamajam citu cilvēku iztēlē. |
ajinire |
2007-02-20 18:14 |
"kails savās domās"...dzejolis patika! |
mistik |
2007-02-20 23:18 |
Meteņos jau par nāvi ģerbas - ar baltu palagu!!!! Kāds tur zvans?! Tie būs bijuši citplanētieši!!!! |
Komentēt šo dzejoli
Vēlies komentēt šo dzejoli?
|
|