sīkums***

kā roze sniegā salstu,
un mana sirds jau bāl,
dvēsele kaut kur klīst,
bet prāts to negrasās nīst,
vien skumst pēc viņas,
jo jūtas vientuļš.
tai atgriežoties dzīve sāk pārvietoties.
mistiksi aizplūst.


vienmēr gaidīs tas to, šo jūtu zvaigzni pazudušo.
neeksistējošā puse, tikai pasmaida,
kad prāts visu citu atraida.
pat mani, savu valdnieci,
kura bezspēcīga sniegā dus,
kura salst,
šo abu tautu dēļ....
es aizeju.
beidzot viņus pametu
ar prātu uz mūžu izšķiru
neredzēs vairs viens otru,
šie mīlnieki pazudušie.
Un atkal vainīga biju es, kas tikai aizgāja no pasaules!
mistiski aizplūst.