vela rudens pardomas

autors: alvaslase [dzejoļi]

Izsalkums mani šodien moka,
Auksts tukšums šaurajā pasaulē;
Kur balss ir pārāk skaļa, lai to saklausītu,
Kur iela ir pārāk liela, lai to saskatītu.
Šeit Debesskrāpji aizsedz sauli
Atņem gaismu mums
Tāpat kā mašīnas gaisu
Un vietā dod tikai mazu halogēna lampiņu,
Un „svaigu” gaisu bundžā.
Trokšņa mokošā klusumā
Ielu laternu spzmē
Mēs vadām dienu pēc dienas aiz dienas
Mēs kliedzam, dzīvojam, mirstam,
Bet tik dažus kliedzienus dzirdam.

<< uz saturu

Viedokļi par dzejoli
Neatliekama_Rakete	2007-02-15 22:08
:) Ļoti tāds prasts mauciens. Tapšanas scenārijs apmēram šāds - ir problēmas, o, viena no tām urbānā, vajag sīki izklāstīt to (jautājums kāpēc?), izklāstam un mēģinam to visu iespiest dzejā, kā čemodānā, kurš neveras ciet - ekstra mantas.
planeeta	2007-02-15 22:20
Netiku pat līdz pusei, ļoti neveikls sākums, tas atsita vēlmi lasīt tālāk.
samiha	2007-02-16 10:56
Vispar,doma saprotama un arī aktuāla.Autorei iesaku palasīt "Dao meditācijas".
GedertsPiebriedis	2007-02-16 11:11
Dzejoļa autore savā darbā klaustrofobijas ietekmē nevar nepadalīties ar savām izjūtām un tādejādi satrauc lasītāju sirdis un liek domāt par dzīvi ekonomiski atpalikušajā Latgalē.
soleisa	2007-02-16 12:47
:))
anina	2007-02-16 14:31
Dzirdam tik to, ko gribam dzirdēt...
ajinire	2007-02-16 15:38
Nepatīk
tavssargs	2007-02-17 13:13
Kur nu tu, cilvēks, visus bļāvienus izdzirdēsi, ja moku kambari parasti ir dziļi zemē?!
lauvene4	2007-02-17 19:01
To domu varēja ietērpt citādos vārdos. Pilnīgi pievienojos N_R.

Komentēt šo dzejoli

Vēlies komentēt šo dzejoli?

Reģistrējies šeit!