Jūtu burzma.

Beidziet smīnēt,
Ļauni smaidīt.
Tā esmu tiksi es...
Es, kas nezina, kas pati ir...
Kas nesaprot tik daudz,
Tik mīl...
Bet kas par to?
Es vilkšu baltu svītru pār melno asfaltēto ceļu,
Vilkšu, lai sadalītu savu dzīvi daļās!
Es pilināšu eļļu ugunī, lai
Tā kā kaisle manās krūtīs uzplauktu...
Vai daru es ko aplamu vai ļaunu?
Ak, beidziet reiz mani bīdīt un stumdīt,
Ar saviem pelēkajiem vārdiem grūstīt pa dzīvi šo...
Es vairs neesmu tā, kas biju agrāk,
Laiks iet, bet svītra stiepjas garumā un kaisles puķe
Sāk manās rokās ziedēt...
Tas viss tik tā, tā nejauši pateikts un uzlikts uz papīra,
Melns uz balta.
Tas viss tik tā, lai vieglāk būtu.
Lai nekas vairs netraucētu....
Tas Jums ne man.