...Tā mana sāpe, laime, bezgalība...

Tās manas sales rieta krāsas sāpes,
Tās neatmet, tas nepalīdzēs tev,
Tas neizkliedēs rozes sārtās asins slāpes,
Tās katram jāpārcieš, tās domātas tik sev.

Šīs manas prieka jūras šalkas,
Tās netraucē, tām apstāties par vēl,
Un sveša smaida pretīm tev, tik alkas,
Kā vēlā naktī, kad tik pusdzisušās ogles kvēl.

Ak, mana naida naža gala asmens,
Tam neskaries, tas dziļi griež, kaut maziņš vien,
Un ja būs vēlme, tad ar to tiks sagriezts, pat liels akmens,
Un jālūko, lai no sāpēm pārāk tālu neaizbrien.

Un manas mīlestības rozā spārnu stīgas.
Tās neķer ciet, tām vēl tik ilgi skanēt lemts,
Tās patiesībā ir, kā laimes diena, bezgalīgas,
Jo no sirds dziļumiem, tas tiešām ņemts.

Tā mana vientulības zilo sapņu taka,
To vari iet, ja sirdī ir vēl kaut kam irt,
Tā bezcerīgi gara, kā pilna sāpju asru aka,
Kas tajā lec, tam mūžam tajā melnā dzelmē mirt...