gribēju tikai pamosties,

Es arī te tikai,
Lai visu justu
Izdzīvojot-
ar ādu saodu vaniļas mākoņus,
ar plaukstām skāru vētru un jumta skārdu,
Kaut kur pie ezera esot,
Es smēķēju rudeni un lapu smaržu,
Terpentīnu un mūžīgas valentīndienas,
līdz tabakdūmiem tev aizauga ausis-
Nespēji mani vairs apskaut.
Es gribēju tikai sajust un atmosties,
Bet grieza par asu tās
Dzērvju dziesmas un dzērvenes purvā,
Virtuozā ziema un ledus.
Bija tik auksts,
Vairs nevarēja sajust, ka pasauci mani-
biju jau izgājusi pret rītu
Uz vēlīno vilcienu tumsā.