aicinājums uz deju?

autors: ingvera [dzejoļi]

Gurnus šūpojot es jūrā brienu...
Vai tu man pārmet manu esmi,
manu vēsumu?
Vai tu vēl neesi līdz galam dzīvs,
mans salmu kovboj?
Nāk vilnis devītais,
Es ļauju ūdenszālēm
mani lūgt uz deju...
Vai raudi jau par mīlu,
salmu kovboj?
Ir tukšas debesis,
Nav zvaigžņu vairs, ko nest
pie manām kājām.
Vai neesi līdz galam dzīvs?
Vai tev vēl jāpiedzimst?
Bet tikmēr straume mani aiznes,
Guļ zvaigznes ūdenī
un aiziet laiks,
Uz visiem laikiem aiziet
un nemānās nemaz...

<< uz saturu

nākamais dzejolis no šī autora >>

Viedokļi par dzejoli
klusaisMiileetaajs	2007-02-11 17:40
Kad aicinu zēnus uz deju, Es mūžīgi dabū pa seju!
viibotne	2007-02-11 17:42
man gribas iespert cisu maisam, maisās pa kājām
t_Pauliine	2007-02-11 17:46
eu, labi ka ziema! izskatās pēc slīkstampantiņa...:(
forele	2007-02-11 20:32
Man arī tas salmu kovbojs šķita lieks!
anina	2007-02-11 22:32
Labi jau ir ļauties tecējumam...
mistik	2007-02-11 22:56
Kaut kā pietrūkst...
Neatliekama_Rakete	2007-02-11 23:13
Es nesapratu. :) Bet acī iekrita "esme". Tas ir kaut kas briesmīgs un man asociējas ar kaut kādu lāstu, kuru parasti filoloģiska rakstura dzejnieki biedē citus. Piemēram, man kādreiz Dzejs teica, ka man ir sadragāda esmu un kopš tā laika es saprotu, ka tā ir kaut kāda baisa katastrofa. Esme man vēl atgādina to audu dzīvo, kas ir iekšā zobā. Un tad kad zobam rauj ārā sakni, tad tā ir tāda esmes zaudēšana. :)
forele	2007-02-11 23:32
:DDDD
ingvera	2007-02-12 09:22
Kādas tik tās asociācijas jums, lasītāji, nerodas!! Baisi pat padomāt!

Komentēt šo dzejoli

Vēlies komentēt šo dzejoli?

Reģistrējies šeit!