arvien gōtikā

Mani saista tā grūtsirdība,
Kas visam, ko dari kā plīvurs purpurmelns pāri,
Mani saista tās naktis baisos murgos un sapnī,
Tā nezīlētās spēles, paslēptas asaras,
interesē tavu kaktusus adatas, kāpnes no virvēm,
Cilpa ap kaklu elpot brīvi kas liedz.
saista tavas asinīm rakstītās vēstules,
apgrieztie spārni un krusti,
Krusa kapos, mandargoras saknes,
saista kraukļmelnie mati un noslēpums.
Patiesība, ko lūdzu simts gadus,
Nesaņēmu nekad.
Tava sirds, ko gribēju zagt,
Bet tapa zagta man pašai.
Tās sēras, tie velni un dēmoni,
Kas tavu jauno un skaisto
Sirdi ēd.
Sērs un pekles smaka, dēmonisks oreols,
Pēdas tuksnesī, piķmelna nakts.
Kāds kakts, kur vienmēr naktīs tu viens ej-
Sērs un melns, kur ieeja liegta ir man,
Pie kājām Tev suns pinkainu spalvu
Mērķtiecīgi, sprīdi pa sprīdim rij
Manu izrauto sirdi.
Dzirdu vēl tur rūķi un elfi sidraba atslēgas grabina -
Tavu lūpu kapa noslēpums slēgts tām.
Bet es drīz neesmu-
Sirds sprīdi pa sprīdim noraustās
Peklessuņa sārtajā rīklē.
Un pulksteņi minūtes atvemj.
Tas saista.