Un pēkšņi visss...

Un pēkšņi viss ir pārvērties par joku
Tā lielā nopietnība,kurā mitu
Es tagad patiesību-jaunu,citu
Sev apzināti aizliedzu un zogu

Man nolemtajam ceļam vārds ir maldi
Es tajos iegrimšu kā aizmirstības miegā
Spīd ilūzija,vīzija tik saldi
Uz patiesības ceļa nenoietā

Uz vecā maldu ceļa atgriežoties
Caur mokām,asarām,vēl dažu naida brīdi
Pret sevi vien,pret savu sirdsapziņu,
Bet ne pret būtību tik apzināti krīti

Un augstu pacelies pār sevi pati pāri
Un paliec nopietnībā tā kā tādā jokā
Un jaunu dzīvi sāc ar milzu kāri
Tev zīle rokā.Mednis paliek kokā