...Meli...

Duvreiz vienā vietā zibens spēra,
Gulbji cēlās debesīs.
Laiks pēc apstāšanās tvēra,
Vējš to tālāk nenesīs.

Vientuļaa asra norit pār vaigu,
Seja jaunās grimmasēs top.
Asrai vajag glāstu maigu,
Viņa vēlas iztvaikot.

Apstājas mūsu mīla kā laiks,
Izplēn gaisā kā asras tvaiks.
Noritēja tā lejup dzīlēs,
Meli satvēra to spīlēs.

Tie izārda manu sirdi...
Man sāp!!!...
Es zinu... Tu dzirdi...
Meli man un skropstām kāpj.
Un ver man acis ciet...
Kā vēlos no tā visa projām skriet!!!

Bet tie nelec lejā,
Visas sāpes triec sejā!
Viss krāsainais kļūst par baltu,
Viss patīkamais tiek aizmirsts.
Nekad nedomāju, ka man tā saltu...
Bet varbūt pastāv vēl dzirksts?

Nē! Melnie meli visu apslāpēja,
Visu labo nonāvēja...

Tagad sēžu, raudu, skumstu,
Un pamazām tumstu...

Ap sirdi mūrēju sienu,
Vienīgais draugs tai būšu es...
Nelaidīšu vairs tajā nevienu!
Nevienu no šīs pasaules...