ar spoguli pār lūpukrāsu teksti

Kādu nakti tā
tik cieši, tik cieši gulējām mēs,
Vien durvis palika vaļā
Tā
Kāpņutelpā izdega spuldzes, svilpoja vējš,
Svešais kāds sveši, spēji ielauzās
Mūsu mikro- rajonā, jā
Tā
Mēs gulējām, mugurām karstām miegā,
Plakstiem aizvērtiem,
Saldos murgos,
Kopā tā,
Ka zagli nemanījām.
Viņš smīnēja,
viņš ielavījās klusi, klusi,
Izzaga kilogramus čukstu, vārdus „labrīt”,
Klusu, klusu aizmēza smaidus,
Kas rotājās tavu lūpu liekumā, melnajās cirtās,
bradāja istabu dusmīgiem „rīts drīz”
Kabatās sabāza siltumu visu sev tā,
Ka saltums pletās pa segu mums,
Kuru manāmi nekrietni tu visu atlikušo nakti
Konkrēti rāvi uz savu pusi.
Viņš saldo cukuru ar sāli nomainīja, jā,
Klusi.
Un lika tev kāpt no gultas izspūrušam, kreiso pēdu
vienmēr.
Viņš.
Kafijas kārbu atdeva pestīšanas armijas sagādes daļai.
manāmi bojāts bija šis rīts,
uz iecirkni devos, sūdzību rakstīju
Ar karmīnsārtu lūpukrāsu
Uz spoguļa dežūrdaļā.