Cilvēks - robots

autors: kodax [dzejoļi]

Mēs spēlējam dzīvi,
domājam, ka mākam dzīvot,
viss sakārtots pa plauktiņiem -
darbs, veikali, mājas,
nemākam atraisīties,
brīviem būt,
kā roboti esam,
kuri ar sirsniņu nejūt,
mīlam ar acīm,
neklausam sirdij,
brīvi nespējam mīlēt!

Skatieties, cik debesis zilas,
kādas acis tām,
tās smaida mums arī naktī,
bet mēs to neredzam,
brīžiem kurli, akli esam,
nemākam priecāties
par to, ka dota mums dzīve,
kuru izdzīvot mīlā nav nieks,
dzīvojiet priekā, mīliet,
bailes atmetiet,
un laiku velti citam nešķiediet.

<< uz saturu

nejaušs dzejolis

nākamais dzejolis >>

Viedokļi par dzejoli
Neatliekama_Rakete	2007-01-24 14:36
Andri Kivič! Tava dzeja nu ir sista pušu. Es sēžu un man ir žoklis līdz grīdai no šī naivuma, nedzejiskuma un misionārisma. Varbūt šo būtu vērts ierāmēt kā aizsargājamu? Sen neko tik dīvainu nebiju redzējis.
Neatliekama_Rakete	2007-01-24 14:37
Jā, pārlasīju vēlreiz balģeju. Tas tomēr ir infantīlisms jeb naivisms. Kas tas ir?
kollin	2007-01-24 14:46
Nu usjo, Raķetniek, tagadīņ gan ziepē slidas...mūc...es zinu kur tu dzīvo... Dzejolis ir ĻOTI patiess, izjusts!
Neatliekama_Rakete	2007-01-24 14:47
Hmm, paskatījos un ieraudzīju, ka tas ir Baltijas reps! Reāli. :)
Burve77	2007-01-24 14:56
Klausīsim? Klausīsim:))
planeeta	2007-01-24 15:54
no comment
sibemols1507	2007-01-24 17:50
Vienīgais izmantojamais vārds ir 9. no beigām.
anina	2007-01-24 22:32
Dzīvesprieks ir galvenais virzītājs ikdienā!!!:))
ne_jau_taa	2007-01-25 09:24
Kamēr laika daudz,par tādām lietām neaizdomājas.

Komentēt šo dzejoli

Vēlies komentēt šo dzejoli?

Reģistrējies šeit!